slikta ideja.

tik drausmīgi karsti, ka beigts var palikt. tāpēc man radās (kā man tad likās  – lieliska, kā izrādījās – ne laba) atsvaidzināšanās ideja.

uzvilkt pilnīgi slapju, tikko izmazgātu maiku. (mani nedaudz uztrauca vienīgi tas, ka ja cilvēki pamanīs ka viņa ir slapja, nodomās, ka tā fui izmirkusi no sviedriem)

õ efekts tiešām bija. mega svaidzinošs.

bet ziniet (laikam no tā caurvēja autobusā?) šodien man ir iesnas.

kaut gan varbūt arī no aizvakardienas absolūtās izmirkšanas lietū. lai arī lēkājot bija silti. jā protams. mh no aizvakardienas. (īstenībā vienkārši gribējās pastāstīt, ka aizvakar izmirku lietū. )

tāpēc neļaujiet vējam pūst vai nevelciet slapjas maikas.

negaisā.

pērkons. liepu pustumsa. sajaukusies veca parka un lietus smarža. smilšainas kājas. lietuspiļu plakšķēšana koku klusumā. apkārt neviena. un tik daudzi.

es eju pa šauro celiņu. un man visapkārt stiepjas kapu rindas. apsūnojušo kapakmeņu daudzie gadi uzdzen nelielu baisumu. šeit pērkons perfekti iederas.

franciska noskaņa

trīs bildēs, kuras visvairāk patika.

ikdienišķa zagļa kustība.

nozaga mobīlo. skan tik vienkārši vai ne? tā visai ierasti. nekas īpašs.

bet mani tas nomāc. nedaudz grauž. kožās. tomēr neliek mieru. vēljoprojām. ap piecām stundām.

(visefektīvākais nomierināšanās līdzeklis ir jauna, skaistāka un daudz funkcionālāka, mobīlā apcerēšana. un (ilūzijas?) ka dabūšu savu mīļomīļo numuru atpakaļ.)

bet tas ir mazsvarīgi vaine? palūk citiem maniem biedriem riteņus zog un es pārdzīvoju par mobīlo. jā vēl pārdzīvoju. bet man ir attaisnojoši iemesli. man pat nav pulksteņa (viņš stāv swatch veikala vitrīnē un gaida mani). pat nav veca kluča, ar ko uz brīdi aizvietot. bet tas nav svarīgi.

svarīgi ir, ka es viņu jutu. zagli. bet tad, es nezināju, ka tas ir zaglis. es nezināju, ka viņš ir tik tuvu. likās tikai, ka kāds man seko. neienāca ne prātā, ka uz ielas, gaišā dienas laikā.. un ka vispār mani grib apzagt. dēm. es pagriezos un atskatījos. neviena nebija. jā, es nodomāju būs izlicies. bet neizlikās. tas ir nedaudz biedējoši. ka kāds man tā klusām piezagās klāt. tik tuvu man sekoja acīm nemanāms. es zinu, ka tas bija vīrietis. vienkārši zinu.

mīļumiņi, kārtējo reizi varat lasīt šo teikumu – neaizmirstiet savas dārgās mantiņas pieskatīt.

—

Pukst pilnīgi vesels rīts
kā jauna sirds,
kā brīvs ritms,
un es gribu viņam
līdzināties.

Man doma guļ dzīvei pāri
tik viegli
kā nopūta,
kurā nav sāpju
un kas nāk no tā,
ka gaiss ir no smaržas viegls.

Man smejas acis,
un tie ir vislielākie smiekli,
kad izlaužas tajās
sirds bezdelīdzena vieglums.

Es skatos mostošas pasaules
lielumā,
un man reibst galva no tā –
cik šajā lielajā pasaulē
es drīkstēšu būt
liels.

/O.Vācietis/

Laiks.

viltnieks Laiks. izliekas par pavasari. un ātri skrien.

klausietes:

hardly biting

the long, yucky hair

with mocking smile

is the wind in the air

un tādā garā.

(pildspalvas izrakstīšanas mēģinājumi aizraujošā semināriņa gaitā laika nosišanas nolūkā)

viņš cenšas pārliecināt, ka pienenēs slēpjas saule. (tikai NŪĢIEM ir bail, aktudieviņ!, sasmērēties ar pienenēm!)

un tikmēr, viņš ar lietu iesmaržina zāli.. un tevi.

jaušība.

–

apstājies.

un ieelpo pavasara smaržu.