akdievs,  cik forši ir šeit nopublicēt kaut ko tikai, lai nopublicētu kaut ko un apgāztu savu pēdējo ierakstu ar tekstu, ka vairs neko šeit nerakstīšu! jo galu galā ir pagājis jau vesels gads ar astīti un simts gadi kopš neesmu ēdusi rabarbermaizītes.

nu tad čau! man iet labi! :)

man ir apritējis apaļais pacietības pārbaudes cikls un tāpēc šis ir nu pēdējais un galējais ieraksts, kura funkcija ir papildināt virsrakstu.

šis ir tikai fakts. šis ir punkts.

rabarbermaizīšu draudzenes pildspalva ir izrakstījusies.

čau!

rau rausīti, atmest rakstīšanu šaivietiņā man izdodas tikpat neveiksmīgi kā pusei pasaules atmest smēķēšanu.

man vienkārši patīk justies, kā rabarbermaizīšu draudzenei, lai gan kedu vietā man ir basas kājas. stulbs smailiņš.

kad es biju nedaudz mazāka, man likās jauka ideja, kļūt par tās profesijas pārstāvi, kas man ir sagādājusi kādas negatīvas emocijas – bailes, pārdzīvojumu, stresu un tādā garā. man likās tad man pazustu šī negatīvisma plūsma un es spētu smaidīgi nomierināt tādus pašus stresainus cilvēciņus, kā es. šī doma man nāca prātā, kad gāju pie ārsta uz elektrokardiogrammu un kad izšuvu mocīgi mājasdarbus mājturībā. tagad man liekas, ka tā nav jauka ideja.

jauka ideja ir pēc ilgiem laikiem atgriezties vietās, kas vēl nedaudz tur pie sevīm kādas mīļas atmiņas.

jā.

es noteikti uztaisīšu atvadu ballīti, kuras kulminācijas punkts būs mans uzceptais rabarberu maizītis.

dīvaini. dīvaini noticēt, ka uz skolu, ka uz tām garlaicīgajām stundām, ka redzēties ar klasesbiedriem es vairs neiešu. patiesībā man nemaz nesanāk piedabūt sevi saprast, ka pēdējais zvans tiešām bija pēdējais. nē, nu tas ir pagalam dīvaini. un es atceros, kā mēs, kad ar māsu mazas bijām, domājām, ka septiņpadsmit/deviņpadsmit gados jau apprecējušās būsim, ar bērniem varbūt, prom no vecākiem un tā.. riktīgi lielās. un te nu mēs esam.

gribās, lai izlaiduma svētki ir tikpat svētīgi, kā pirmais pirmais septembris. mazā karīnīte pirmklasniecīte šodien jau divpadsmitklasniecīte. prātiņā dažreiz ieskrien bailes, ka, laiks turpina skriet tikpat acumirklīgi, un  es attopos jau iesirmojusi un ierūsējusi, ar domām, kā interesantāk pavadīt savu pensionāres dzīvi. i i.  bet vispār es nebaidos. es dzīvītē eju iekšā.

šodien pirmais eksāmeniņš. tas pats kurā man jādabū A līmenis. ļoti un noteikti noteikti. manuprāt varu teikt, ka angļuvalodas eksāmenu es, tā teikt, nedaudz izgāzu. (simto reizi, stāstu kā es, kā zābaciņš, nepamanīju uzdevumu un savilku pēdējā pusminūtē visu uz haļavu, un man pat jau sāk palikt smieklīgi). ļoti ceru, ka manu eseju par ak,izglītībasministrija, oriģinālo tematu smēķēšanu nelasīs skolotāja smēķētāja. bet vispār es domāju, ka viss būs labi. (man jau vienalga, kā nolieku eksāmenus – galvenais lai sanāk tikt TUR. tur, kur sirds mani sauc.) un miljono reizi man piedejo pārliecība, ka savādāk nevar būt.

vienkārši maza padarīšana ar veiksmi un nejaušībām. likteņa mazie triki.

piens baigi smuki izskatās. jo īpaši kad viņu lej un ir maigas baltas šļakatas.

cilvēki, kas man iet pretī pa ielu šodien, domā, ka es raudu. akjel man tādas iesnas. galvenais pavasarī. piens ar medu piens ar medu

mani pēdējie 1600 skolas stadionaapļu metri. noskrieti. viegli un domās dungojot līdzi spoon, kas austiņās dzied believing is hard believing is art. forši. riktīgi. (neatceros, ka kādreiz mūžā par krosu būtu dabūjusi vairāk par pieci. šodien mans rezultāts 7min40s=astoņasballes). vispār man patīk domāt, ka pēdējā laikā arvien vairāk tiekos ar sportiskām aktivitātēm un viņas dara mani sportiski rūdītu un veselīgu un izturīgu. nevaru noturēties un simtpirmoreizi nepalepoties ar savu pēdējo aktivitāti – šobrīvdien uz sava nekam nederīgā riteņa nominos 55 (piecdesmitpiecus, pieci desmiti un piecus!) kilometrus. pa dievišķīgajiem skrundas apkārtnes lauku ceļiem un karsto sauli. jā. laikam lepošos ar to līdz mūža beigām, vai arī kamēr nenobraukšu vairāk.

sajūtās ignorēju, ka viss, aiznākamnedēļ jau sākas eksāmenu čupas. es vienmēr zinu, ka tā ir taisnība, kad visu laiku saka – laiks paskries neiedomājami ātri. zinu, un tas man nekad nav palīdzējis. tikai skrienu laikam līdzi.

es daudz smaidu.

manam pulkstenim ir zenit objektīva forma.

esmu apņēmusies katru dienu vismaz septiņas minūtes paskriet krosa imitāciju. ne mazāk kā 1600 metrus lūdzu. treniņam pirms ieskaites. (sākšu pirmdien.)

pēdējlaikā bieži gadās vakaros braukt pāri tiltam. un ko es redzu! jel, tos smukos debesskatus, tos saulesrieta krāsotajos toņos, tos ūdens atspulgā. tik smukos, ka gribas tev piezvanīt un pateikt, lai ātri nāc šurp ieraudzīt.

ko šodien dungojam? starp divām saulēm.

šodien man mazāk prāta.

man sapūta galvu. vējš. ņāāāāu.

es to saku – sastrēgumos patiesībā ir riktīgi mīlīgi. ja nav nekur jākavē. šodien es strēgstot zīmēju shēmas. cikliskās, izejas shēmu, dažus reostatus un atsperes tehniskāskoledžasaudzēknim par prieku, mācībnieku pilsētiņas zīmes, mašīnaskrēslu, kubu un tādā garā. ļoti samazinātā variantā. vēl man ļoti patīk māt pretējā kustībā stāvošajiem šoferīšiem un novērot spogulītī aizmugurējās mašīnas pasažierus. un protams garāmgājēji un garāmriteņbraucēji.

šodien ēdu olu liķiera saldējumu. cerēju, ka būs tikpat garšīgs kā spilvas olu liķiera mērce, bet galīgi nebija. vispār saldējums patiesībā man nemaz tā pārāk negašo.

dažreiz es dievinu kautrīgus klusus cilvēkus. par to, ka viņi tik neiedomājami jauki ir.

pieneņu piens. nekad neticās ka tāds maigs pieniņš var pārvērsties nesmukās melnās švīkās. šodien uzpinu veselus divus vainagus. vienu no pienenēm, otru no pienenēm kombinācijā ar neaizmirstulītēm un mārpuķītēm. smuki.

uzdevums ar zvaigznīti. stulbi smaidi.

esmu tik vīlusies. neviena bilde ar bitīti neizdevās! tik perfekta kompozīcija. kupli ķiršu ziedi, medaina bitīte un nulle fokusa. bet akdievs tu zināji, ka bitei ir divi spainīši?

man mājās, izrādās, ir zenit fotokamera.

uzraksti atcerējumu. cik bieži tu atgriezies vietās, kas tā arī nav mainījušās, lai saredzētu, kā pats esi mainījies.

vietas man patīk, ja viņas ir jaukas un rada sajūtas, kas man patīk, bet man patīk arī dīvainas sajūtas, un šis ir teikums, kurā vārdu savienojumu “man patīk” lietoju pārmērīgi daudz reižu, četras.

kāds spilgts antonīms ir vārdam apogeja? man šķiet man viņš varētu piestāvēt. kam varētu piestāvēt vārds burbulis? hm. varbūt manam pulkstenim? vispār, dot vārdus savām lietām ir mīlīgi, domāju viņām tas arī patīk. lietas lietas, mazās atmiņu karietes.

piestāvi man, laiks.

ko dari?

brīvajā laikā es pūšu burbuļus. daudz daudz mazu vai vienu lielu. jo man liekas, ka viņi izskatās brīnumainīgi.

mākoņi vainīgi.

es ritu, tālāk ritu.

vai nav īsteni pārdrosmīgi citēt raini? novelc spaini.