es.

šodien sēdēju autobusā un izdomāju saskaitīties. 23 cilvēki, konduktori un šoferi neieskaitot. dotie dati atbilst brīdim pirms pieturas centrālā stacija. man ir aizdomas, ka bieži vien, braucot sabiedriskajā transportā bez sarunubiedra, nedaudz izskatos pēc debiliķes. nevaru ilgi nekustīgu seju nostāvēt daudzo svešo cilvēku ieskāvumā. vadu acis visapkārt un mēģinu atrast kaut ko interesantu, kādas domas, kādas lietas, kaut ko kam pieķerties. sāku novērot cilvēkus un viņi sāk nesaprast, kāpēc tā skatos. sergejs, mans ģitārasskolotājs, katru nodarbību man nespēj nepateikt, ka man ir neizprotams skatiens.

es sev piedēvēju kautrību. godīgi esmu sev atzinusies, ka vienkārši baidos, ka mani nesadzirdēs, vai ignorēs. tāpēc tik nedalāmi man patīk sarunas un iepazīšanās divatā. tu un es. divi mēs.

man ļoti patīk jauki cilvēki.

tagad sēžu istabā. esmu izdomājusi paklausīties pa īstam jauku mūziku. norunāju ar sevi, ka ilgi neieslīgšu izvēlē un izvēlos reginu spektor.

sāku ar “us”. mīļie motīvi patiešām mīļo. uzmeklēju klipiņu, kas arī izrādās riktīgi jauks.

tu-du-du-du-du- na-na- na-e-u. dungoju līdzi “your honor”.

forši.

gaidīšana.

pirksti ir iekustināti. viņus vada motivācija. katru dienu es ar neiedomājami lielu degsmi gaidu, kad būs tā diena, kad gandarīti dzirdēšu savus pirkstus sitam skaistas dziesmas uz ģitāras. jūtos pacietīga, jo saprotu, ka ne tik drīz.

pie manis atkal uzradās dīvaina sajūta. šodien – ka patiesībā esmu sekla, jo manas domas un gaidas šobrīd robežojas tikai ar dažiem atslēgvārdiem – ģitāra, pavasaris, skolas beigšana, augstskolas ieiešana. un sīkumi.

bonusā apzināšanās, ka es esmu lētticīga. naiva. es ticu uz vārda. un vienmēr domāju, ka viss būs labi. lai arī kas tas viss būtu.

papildus punkts par radošu ideju trūkuma sindromu.

pavasaris ir klāt. bet sevisbalss saka, ka viņš nav sagaidīts. es taču vienmēr gaidu, ka pavasaris atnāks un teiks, ka atnesis man priekadzīvību, sparu, pulsu, enerģismu, radošugaru untātālāk. bet viņš klusē kā ūdeni mutē ieņēmis.

gaidīts neatnāk, negaidīts atnāk. mūžīgi es to zinu.

un tāpatās ļoti gaidu.

drīz pļaus zāli.

šomirklīt.

es jūtos labi.

man gribas darīt labas lietas.

mani vairs neuztrauc, ka esot ārā pagalmā var dzirdēt, kā sīc lifts.

esmu pārliecināta, ka man ir ritma izjūta.

domas, kas man nesagādā prieku, mani neaizsniedz.

mazas nirvānas imitācija.

piederēšana.

saule saule, kur palika? un es jau domāju, ka varēšu izvilkt ārā riteni, pielaist gaisu viņa mazajām riepiņām un izvingrināt pedāļus. bet nekā. paskatījos pa logu un nobijos no pussakusuša sniega. man ir pavasara/vasaras ritenis un pārāk siltas domas.

domas domas. tikai turpina kavēties pie tā, ka es nevaru sagaidīt, kad ziedēs mūsu tulpes un neaizmirstulītes. āj un ābeles, akjel visvairāk! es sev mācu neapsaukāties uz nesmukoo marta laiku un nepārcerēties, ka viņš tik ātri mainīsies.

nevaru saprast, vai nākotnē palikšu dzīvot nelaimīgajā latvijā un mēģināšu atrast laimi mazās lietās un tajā, kas palicis pāri no pavasara, vai došos prom, uz zemi, kas šobrīd liekas nedaudzvairāk par latviju mana un varēšu laimīga būt tur.

vispār, man nojausmai līdzīga saūta, ka pa īstam es nepiederu ne šur, ne tur.

trauslība.

mīļās kedas, es jūs tik sen neesmu vilkusi. kopš 24.decembra plkst. apmēram 04:00. patiesībā domās jūs pieviļu un nomainu pret tādām ar slaidāku formu, bezpapēžaināku zoli un dzīvīgāku toni. šovakar tas mani skumdina. kedas ir visīstākā brīvība un tas, ka nespēju jūs sev pieskaņot nozīmē tikai bezrūpības lielu trūkumu. un ka par daudz manī pasaules stulbāko domu.

ir taču stulbi, ka pamanīšanos pārplēst ģitāras vienu no tikko nomainītajām jaunajām stīgām, kā arī to, ka vingrināties ģitārspēlē nav izturami, jo ģitāra ir tik drausmīgi nenoskaņota (un pati es viņu vēl neiemācījos noskaņot (lasi: mēģinājums ģitāru noskaņot beidzās ar stīgas saplīšanu) , es uzskatu par lielisku mājienu simtunpirmoreizi atmest ģitārai ar roku.

un ir stulbi izlikties, ka nesaprotu mājienus.

sajūtas.

pulkstens rāda 18:88. atpakaļskata spogulī var redzēt, kā aust saule.

mēs braucam pa mazajiem kvadrātiņakmeņiem, un es atzīstos sev, ka dievinu šo bruģakmeņu knikšķēšanas sajūtu.

tāpat, kā es dievināju(dievinu?) pielaikot augstpapēžu kurpes, lai dzirdētu, lai justu papēžu atsitienus pret zemi.

šodien es jūtos neviennozīmīgi.

vieglums.

āk, mana istaba ir mazs puķu dārziņš. vissmaržīgākās ir hiacintes – smaržo pēc vistīrakā pavasara, un otrā istabas maliņā mimozītes – smaržo pēc visīstākās pļavas, karstas kalnu pļavas. vēl man ir vāze ar sarkanu tulpju klēpi, un izskatās satriecoši.

es gribu nopirkt smukas, dzeltenas kurpes. un spoguļkameru. un uzkāpt elbrusā.

tīri jauki.

man šķiet, mans gara stāvoklis sāk kļūt arvien vieglāks. viņam tikai vajag pastāstīt, atgādināt, parādīt, iedomāties, sajust kautko nedaudz jauka. kā piemēram, ienākt puķainajā istabiņā. un paliek tik gaiši un sirsnīgi. kā saulainā marta dienā.

laicība.

man ik pa laikam patīk pasūdzēties, ka ļoti trūkst laika. un tad, kad tas uzrodas, izmantot to pilnīgi nejēdzīgi (neizmantot).

mans gandarījums.

jūtos tā it kā uzņemtu arvien jaunus apgriezienus. kā domino, kas, salikti garā rindiņā, vienam krītot, glīti pēc kārtas sakrīt visi. pēc vienas uzdrošināšanās seko vēl viena, tad vēl un vēl, uzņemu arvien jaunu un jaunu aicinājumu, un jo tālāk jo ātrāk.

patiesībā, es tikai saņemos izdarīt to, ko visu laiku atliku, vai sen jau gribēju. un šobrīd varu saskaitīt.. šķiet tikai trīs tādas nosaucamas saņemšanās. es to saucu par uzdrošināšanos, jo tas mani iedvesmo.

iedvesmo gribēšanu paspēt arvien vairāk un daudzāk, radīt sajūtu, ka taču spēju visu, un varu piepildīt mazās vēlēšanās, lai arī kādas tās būtu.

izklausās pēc visīstākā perfekcionisma, bet patiesībā tas taču tikai gandarījums.

otrā elpa.

man liekas, ka man beidzot ir parādījusies otrā elpa, un maza motivācija, maza iedvesma, maza vēlēšanās nepamest novārtā savu mazo blodziņu. un parakstīt.

vai nav jauki, ka tieši šodien? 1.marts. marts ir pavasaris.