*

viņš bija manējais. viņš bija apstājies ceļa vidū, lai nofotografētu zirgu. ceļš līdz dzelzceļam šaurs, un mašīnas, nevarēdamas apdzīt, sastājās rindā un sāka nervozitīvi pīpināt. nē, viņš vienkārši liecās pār mašīnas stūri un fotografēja.

zirgs. es viņam braucu garām gandrīz katru rītu. jā, tur viņš ganās. viņš ir nabadziņš, un man žēl, ka viņam jāgriežas ar muguru pret mani, lai neredzētu mašīnu ceļu aizmugurē, netīro dzelzceļu kreisajāpusē, drausmīgi nedzīvās un mākslīgās krāsās krāsotu māju labajā pusē. bēdīgi izskatās, ka viņam viss vienalga. zirgi ir lauķi.

nofotografē, kā es smaidu!

izrādās, ka man nemaz nav sniegpulkstenīšu pušķītis. man ir zilo zvaniņu pušķītis.

mazie zilie zvaniņi, piezvaniet man un pasakiet kaut ko mīļu. un uzdāviniet man šūpoles. kaut kur jums blakus, kaut kur pie kokiem, tā lai iešūpojoties varētu ar pēdu pirkstiem aizsniegt augšējos zarus. klusumā. man nepatīk, ka puse pasaules cilvēku tur sevī domu, ka šūpoles ir radītas tikai bērniem, bet nekad nezin, ka mēs visi mūžam esam bērni.

braucam uz ceriņu krūmu.

ja brauksim ar automašīnu (tādu apaļu un mīlīgu), kādreiz es sēdīšos pie stūres un gūšu prieku tajā, ka laidīšu pa priekšu visas mašīnas kuras grib izbraukt, lai tikai dabūtu pretī mirgojošu gaismiņu vai ar roku mātu “paldies”.

mans prieks ir bērns.

šodien man ikuzsoļa seko nedaudz šķībā motīvā nodungots “tā viņi dejoja vienu vasaru”. kāpņutelpā visnedzīvākais klusums, tādējādi visefektīvākā atbalss. vienu vasaru, vienu vasaru. imanta kalniņa mūzika ir īsta un es viņu ļoti mīlu.

domu groziņš tukšs.

sen jau bija laiks piepildīt savas sajūtas.

maniem kreisās rokas pirkstiem jāiemācās taisīt perfekts špagats. akrobātiskie vingrinājumi. lai viņi beidzot spētu veikli tipināt pa stīgām, izdejot notis un iedejot smukā ģitārasdziesmā.

žēl, ka sirdij es neiespēju neko iemācīt. vispār jau mana sirds ir forša. bet dažreiz neforša. kad viņai patīk kūleņi pa muti.

šodien sirdij dominē palēcieni, bet priecīgās noskaņās.

kā nu ne. palūko tikai, te nu viņš ir. smaida un pa īstam karsē. pirmo redzēto tauriņu laiks. šopavasar modē dzelteni. tie, starp citu, manējie.

šis ir pēdējais skolas laiks. čau, pasaulīt!

esmu izdomājusi rīt sev līdzi uz skolu paķert gludekli. jo taču jāseko jaunajām tendencēm, kas liek ņemt līdzi matu taisnotāju un starpbrīžos taisnot matus. man blūzīte diezgan burzās.

blūzīte siltuma krūzīte.

izrādās, ka esmu viegla.

tudišpīp!

travis travis vasarā vasarā latvijā latvijā braucam braucam!

(pasapņoju)

man ir sakrājušies ļoti daudz sirdi aizraujošu plānu.

tikai pa ceļam vajadzētu papildināt savu palīdzībasbudžetafondu. šogad, esmu izdomājusi, ka gribu piestrādāt par auklīti. man tik ļoti patīk mazi bumbulīši un vispār varētu būt jauki.

backstreetboys svītrojam ārā. bāciņ, lētākā biļete maksā 30lati. nu laikam tomēr nē. bet vispār, man liekas būtu bijis riktīgi smieklīgi. mani bērnības prinči. (manējais bija niks).

uzzīmēšu savā plānotājā smuku zirgu.

mana soma visiem patīk.

pasaki kaut ko jauku!

jūtos atšūta.

žēl, ka man nevajag notievēt. man labi sanāktu.

man ir kartona kurpes.

pirotehnikas veikaliņa vietā ir atvēries apbedīšanas birojs.

es pieprotu lekt pāri peļķēm tikpat labi, kā miegs pieprot katru rītu likt man apsolīties iet īstā laiciņā gulēt, un aizraušanāsarkautko pieprot katru vakaru gulētiešanu atlikt nu vēlnedaudz vēlāk.

es izmirku lietū. zeme arī. smaržojam slapji, bet man patīk.

tādas filmas kā “11.stunda” mani stipri iespaido un dzemdē manī mazas, ātri gaistošas zaļi revolucionāras domas. kad pāriet, esmu iegalvojusi sev, ka dzirdētās šausmas par mūsu gaidāmo nākotni ir nieki vien un no manis jau nu šeit kas ir atkarīgs vismazāk. piemeloju sev, lai labāk justos.

atmiņu rievās paliek iespiedušās tikai sirdiplosošā skaistuma ainas. Zeme. zaļa un gaišiem mākoņiem.

tik nožēlojami, taču tik ļoti nožēlojami, cilvēki, savu dzīvi vadīt tikai papīrīša naudas dēļ. zaudētāji un viss. man tagad liekas ka dzīves jēgas vērtīgāks par vispasaules dabasvietu saredzēšanu, sadzirdēšanu un sajušanu nav lielāmērā nekas. brīnumu izdzīvošana un viss.

naivisms. mana bērnišķīgā stāja.

es gribētu iepazīties ar zvirbuļiem.

manu riteni sauc Kurts. ja man būs jauns ritenis, saukšu viņu par Paulu. ja man būs vēlviens jauns ritenis saukšu viņu par Erlēnnu.

mēs ar Kurtu šodien jūtamies varoņi.

par varoņa lomu man liek justies doma, ka šodien, redzot meža degošu zemi, sava līdzvaroņa iedvesmota, devos pretī ugunij, un mēs, četri varoņi, parasti garāmgājēji, izglābām daudzu kukainīšu, varbūt vardīšu, varbūt tārpiņu mazās dzīvītes. drošsirdīgie lauvassirdis. pašsajūta pārsniedz jebkādas augstākās robežlīnijas.

Kurtam varonību sniedz purvainās takas, kuras šodien izdevās izbraukt neiestiegot, un tikai vienreiz iestindzinot manu labo kāju līdz celim (nedaudz pārspīlēju) purvotajos dubļos. pašsajūta pārsniedz manus smieklīgākos smieklus.

dabudabudā. mīlu dabiņu.

kariina.

šodien sēdēju autobusā un izdomāju saskaitīties. 23 cilvēki, konduktori un šoferi neieskaitot. dotie dati atbilst brīdim pirms pieturas centrālā stacija. man ir aizdomas, ka bieži vien, braucot sabiedriskajā transportā bez sarunubiedra, nedaudz izskatos pēc debiliķes. nevaru ilgi nekustīgu seju nostāvēt daudzo svešo cilvēku ieskāvumā. vadu acis visapkārt un mēģinu atrast kaut ko interesantu, kādas domas, kādas lietas, kaut ko kam pieķerties. sāku novērot cilvēkus un viņi sāk nesaprast, kāpēc tā skatos. sergejs, mans ģitārasskolotājs, katru nodarbību man nespēj nepateikt, ka man ir neizprotams skatiens.

es sev piedēvēju kautrību. godīgi esmu sev atzinusies, ka vienkārši baidos, ka mani nesadzirdēs, vai ignorēs. tāpēc tik nedalāmi man patīk sarunas un iepazīšanās divatā. tu un es. divi mēs.

man ļoti patīk jauki cilvēki.

tagad sēžu istabā. esmu izdomājusi paklausīties pa īstam jauku mūziku. norunāju ar sevi, ka ilgi neieslīgšu izvēlē un izvēlos reginu spektor.

sāku ar “us”. mīļie motīvi patiešām mīļo. uzmeklēju klipiņu, kas arī izrādās riktīgi jauks.

tu-du-du-du-du- na-na- na-e-u. dungoju līdzi “your honor”.

forši.