mani pēdējie 1600 skolas stadionaapļu metri. noskrieti. viegli un domās dungojot līdzi spoon, kas austiņās dzied believing is hard believing is art. forši. riktīgi. (neatceros, ka kādreiz mūžā par krosu būtu dabūjusi vairāk par pieci. šodien mans rezultāts 7min40s=astoņasballes). vispār man patīk domāt, ka pēdējā laikā arvien vairāk tiekos ar sportiskām aktivitātēm un viņas dara mani sportiski rūdītu un veselīgu un izturīgu. nevaru noturēties un simtpirmoreizi nepalepoties ar savu pēdējo aktivitāti – šobrīvdien uz sava nekam nederīgā riteņa nominos 55 (piecdesmitpiecus, pieci desmiti un piecus!) kilometrus. pa dievišķīgajiem skrundas apkārtnes lauku ceļiem un karsto sauli. jā. laikam lepošos ar to līdz mūža beigām, vai arī kamēr nenobraukšu vairāk.

sajūtās ignorēju, ka viss, aiznākamnedēļ jau sākas eksāmenu čupas. es vienmēr zinu, ka tā ir taisnība, kad visu laiku saka – laiks paskries neiedomājami ātri. zinu, un tas man nekad nav palīdzējis. tikai skrienu laikam līdzi.