šodien sēdēju autobusā un izdomāju saskaitīties. 23 cilvēki, konduktori un šoferi neieskaitot. dotie dati atbilst brīdim pirms pieturas centrālā stacija. man ir aizdomas, ka bieži vien, braucot sabiedriskajā transportā bez sarunubiedra, nedaudz izskatos pēc debiliķes. nevaru ilgi nekustīgu seju nostāvēt daudzo svešo cilvēku ieskāvumā. vadu acis visapkārt un mēģinu atrast kaut ko interesantu, kādas domas, kādas lietas, kaut ko kam pieķerties. sāku novērot cilvēkus un viņi sāk nesaprast, kāpēc tā skatos. sergejs, mans ģitārasskolotājs, katru nodarbību man nespēj nepateikt, ka man ir neizprotams skatiens.

es sev piedēvēju kautrību. godīgi esmu sev atzinusies, ka vienkārši baidos, ka mani nesadzirdēs, vai ignorēs. tāpēc tik nedalāmi man patīk sarunas un iepazīšanās divatā. tu un es. divi mēs.

man ļoti patīk jauki cilvēki.

tagad sēžu istabā. esmu izdomājusi paklausīties pa īstam jauku mūziku. norunāju ar sevi, ka ilgi neieslīgšu izvēlē un izvēlos reginu spektor.

sāku ar “us”. mīļie motīvi patiešām mīļo. uzmeklēju klipiņu, kas arī izrādās riktīgi jauks.

tu-du-du-du-du- na-na- na-e-u. dungoju līdzi “your honor”.

forši.