par to, kas pāriet.

visapkārt daiļojas koku līgavas, baltos kuplos ziedu plīvuros. atzīsties, ka nevari saprast, ko tu gaidīji no ziedošām ābelēm.

runči man patīk nedaudz labāk par kaķenēm.

pēdējā šīsnakts sapnī man rādījās ugunskrēku toņos krāsota apkārtne ar nelaimīgiem, noslepkavotiem cilvēkiem, kas salikti betona kastītēs. man liekas, tam ir kāda saistība ar, to, ka man patīk kastītes un nepatīk betons.

vislabāk es jūtos, kad savu rītu sāku agru un ar klusu dziedāšanu uz balkona. lai saules stari var mani pakrāsot.

sauleszaķītis.

manas apņemšanās mēdz palikt mīkstas kā krēma tortes.

mirklis ir garāmgājējs.

*

viņš bija manējais. viņš bija apstājies ceļa vidū, lai nofotografētu zirgu. ceļš līdz dzelzceļam šaurs, un mašīnas, nevarēdamas apdzīt, sastājās rindā un sāka nervozitīvi pīpināt. nē, viņš vienkārši liecās pār mašīnas stūri un fotografēja.

zirgs. es viņam braucu garām gandrīz katru rītu. jā, tur viņš ganās. viņš ir nabadziņš, un man žēl, ka viņam jāgriežas ar muguru pret mani, lai neredzētu mašīnu ceļu aizmugurē, netīro dzelzceļu kreisajāpusē, drausmīgi nedzīvās un mākslīgās krāsās krāsotu māju labajā pusē. bēdīgi izskatās, ka viņam viss vienalga. zirgi ir lauķi.

nofotografē, kā es smaidu!

es patīku vējam.

izrādās, ka man nemaz nav sniegpulkstenīšu pušķītis. man ir zilo zvaniņu pušķītis.

mazie zilie zvaniņi, piezvaniet man un pasakiet kaut ko mīļu. un uzdāviniet man šūpoles. kaut kur jums blakus, kaut kur pie kokiem, tā lai iešūpojoties varētu ar pēdu pirkstiem aizsniegt augšējos zarus. klusumā. man nepatīk, ka puse pasaules cilvēku tur sevī domu, ka šūpoles ir radītas tikai bērniem, bet nekad nezin, ka mēs visi mūžam esam bērni.

braucam uz ceriņu krūmu.

ja brauksim ar automašīnu (tādu apaļu un mīlīgu), kādreiz es sēdīšos pie stūres un gūšu prieku tajā, ka laidīšu pa priekšu visas mašīnas kuras grib izbraukt, lai tikai dabūtu pretī mirgojošu gaismiņu vai ar roku mātu “paldies”.

mans prieks ir bērns.

kails prāts.

šodien man ikuzsoļa seko nedaudz šķībā motīvā nodungots “tā viņi dejoja vienu vasaru”. kāpņutelpā visnedzīvākais klusums, tādējādi visefektīvākā atbalss. vienu vasaru, vienu vasaru. imanta kalniņa mūzika ir īsta un es viņu ļoti mīlu.

domu groziņš tukšs.

sen jau bija laiks piepildīt savas sajūtas.

es neesmu caurstaigājama.

maniem kreisās rokas pirkstiem jāiemācās taisīt perfekts špagats. akrobātiskie vingrinājumi. lai viņi beidzot spētu veikli tipināt pa stīgām, izdejot notis un iedejot smukā ģitārasdziesmā.

žēl, ka sirdij es neiespēju neko iemācīt. vispār jau mana sirds ir forša. bet dažreiz neforša. kad viņai patīk kūleņi pa muti.

šodien sirdij dominē palēcieni, bet priecīgās noskaņās.

kā nu ne. palūko tikai, te nu viņš ir. smaida un pa īstam karsē. pirmo redzēto tauriņu laiks. šopavasar modē dzelteni. tie, starp citu, manējie.

šis ir pēdējais skolas laiks. čau, pasaulīt!

esmu izdomājusi rīt sev līdzi uz skolu paķert gludekli. jo taču jāseko jaunajām tendencēm, kas liek ņemt līdzi matu taisnotāju un starpbrīžos taisnot matus. man blūzīte diezgan burzās.

blūzīte siltuma krūzīte.

izrādās, ka esmu viegla.

rīt solu sauli.

tudišpīp!

travis travis vasarā vasarā latvijā latvijā braucam braucam!

(pasapņoju)

man ir sakrājušies ļoti daudz sirdi aizraujošu plānu.

tikai pa ceļam vajadzētu papildināt savu palīdzībasbudžetafondu. šogad, esmu izdomājusi, ka gribu piestrādāt par auklīti. man tik ļoti patīk mazi bumbulīši un vispār varētu būt jauki.

backstreetboys svītrojam ārā. bāciņ, lētākā biļete maksā 30lati. nu laikam tomēr nē. bet vispār, man liekas būtu bijis riktīgi smieklīgi. mani bērnības prinči. (manējais bija niks).

uzzīmēšu savā plānotājā smuku zirgu.

mana soma visiem patīk.

pasaki kaut ko jauku!

ievads tiesībās.

jūtos atšūta.

žēl, ka man nevajag notievēt. man labi sanāktu.

krustsolis.

man ir kartona kurpes.

pirotehnikas veikaliņa vietā ir atvēries apbedīšanas birojs.

es pieprotu lekt pāri peļķēm tikpat labi, kā miegs pieprot katru rītu likt man apsolīties iet īstā laiciņā gulēt, un aizraušanāsarkautko pieprot katru vakaru gulētiešanu atlikt nu vēlnedaudz vēlāk.

impresionisms

es izmirku lietū. zeme arī. smaržojam slapji, bet man patīk.

tādas filmas kā “11.stunda” mani stipri iespaido un dzemdē manī mazas, ātri gaistošas zaļi revolucionāras domas. kad pāriet, esmu iegalvojusi sev, ka dzirdētās šausmas par mūsu gaidāmo nākotni ir nieki vien un no manis jau nu šeit kas ir atkarīgs vismazāk. piemeloju sev, lai labāk justos.

atmiņu rievās paliek iespiedušās tikai sirdiplosošā skaistuma ainas. Zeme. zaļa un gaišiem mākoņiem.

tik nožēlojami, taču tik ļoti nožēlojami, cilvēki, savu dzīvi vadīt tikai papīrīša naudas dēļ. zaudētāji un viss. man tagad liekas ka dzīves jēgas vērtīgāks par vispasaules dabasvietu saredzēšanu, sadzirdēšanu un sajušanu nav lielāmērā nekas. brīnumu izdzīvošana un viss.

naivisms. mana bērnišķīgā stāja.

es gribētu iepazīties ar zvirbuļiem.

prieciņu sezonā.

manu riteni sauc Kurts. ja man būs jauns ritenis, saukšu viņu par Paulu. ja man būs vēlviens jauns ritenis saukšu viņu par Erlēnnu.

mēs ar Kurtu šodien jūtamies varoņi.

par varoņa lomu man liek justies doma, ka šodien, redzot meža degošu zemi, sava līdzvaroņa iedvesmota, devos pretī ugunij, un mēs, četri varoņi, parasti garāmgājēji, izglābām daudzu kukainīšu, varbūt vardīšu, varbūt tārpiņu mazās dzīvītes. drošsirdīgie lauvassirdis. pašsajūta pārsniedz jebkādas augstākās robežlīnijas.

Kurtam varonību sniedz purvainās takas, kuras šodien izdevās izbraukt neiestiegot, un tikai vienreiz iestindzinot manu labo kāju līdz celim (nedaudz pārspīlēju) purvotajos dubļos. pašsajūta pārsniedz manus smieklīgākos smieklus.

dabudabudā. mīlu dabiņu.