ziemas prieki.

es mācīšos spēlēt ģitāru. jā. nu jau vairs tikai viens šķērslis – nav ģitāras. bet nekas. es jūtu – viņš ir pārvarams. tikai žēl, ka manī tas vairs nedeg. nedeg nemaz nedeg. vienkārši ģitāra tik skaistas skaņas dveš, tāpēc gribās. gribās, ka ES viņai lieku šīs skaistās skaņas dvest. āktudieviņ. atceries, kā es gribēju spēlēt ģitāru? izdzirdēju tikai vardu ģitāra un jau gar zemi. bezmazvai mūžasapnis. tik sen. nemaz arī ne. ak, veci laiki.. bet zini, kā es iedomājos, sevi un ģitāru.. es tomēr atkal, atkal sāku nedaudz aizrauties ar sajūsmu. nedaudz. :)

šoziem man nesals.

un sniegs būs! daudz.

man negaršo medus.

bet zeltainā blūzīte izskatās jauki!

postmodernisms (graužu barankas)

barankas

 

barankas.

mute čaukst.

kauc

domu pjankas.

kustība nav jāpārtrauc.

un čaukst un čaukst un čaukst.

 

tu atkal sauc.

bet barankas domas jauc.

pa barības vadu

augšā

pretī uzvarām,

garām

miklām barankām

traucas,

sasaucas,

maucas

tavs vārds.

 

pasakām

ticēt mēdz?

domas jāpiesedz.

ar barankām.

brauciena atskaņās

palūko, tikai viena nedēļa un iespaidi jau pavisam dzisuši. pāršķirstu fotogrāfijas no brauciena tik vienaldzīgi it kā tā nebūtu es, kas smaidīga stāv no pleciem līdz kājām nāves jūras minerālu dubļos vai tā nebūtu es, kas ar piemiegtām acīm (saules spilgtāssaules dēļ) stāv un skatās uz Jeruzalemes smukumiem un tādā garā.

akakak. tik sen tik tālu un ne īstenība tas liekas.

bet .. desmit dienas atpakaļ es grimu iekšā Vidusjūras +26 grādu siltajos ūdeņos. un viļņos. TĀDOS viļņos. tādos, kas viens un divi tevi var aizskalot sev līdzi. tiešām. nepārspīlēju. (bieži vien viņiem pludmalēs parādās melnais karodziņš, kas saka, ka viļņi ir tik traki, ka peldēt nedrīkst)

un es staigāju pa (ap)seštūkstoš, jēziņ!, (jēzus vēl nebija dzimis) seši tūkstoši gadu vecas pilsētas zemi!

ko tikai es nedarīju.

ai pat nemāzām vairs negribas stāstīt.. aiz loga viss pelēks, viss auksts, besītačuārā atcerēties, cik tur bija silti (karsti), skaisti, skaisti un skaisti.

kā tur izskatās.

domā tur ir drausmīgi bīstami iziet ielās? visur šaudās un spridzinās? nekā ne. cilvēki smaida, es smaidu. izskatās pēc paradīzes miera. jā jā laikam tā ir tikai ilūzija, jo konflikti ar arābiem tur IR un šķiet vienmēr būs. laikam vienkārši pieklusuši. (pasaku tfu tfu tfu). vai arī neredzami.

un tagad visi skatieties uz šo bildi un neticat tam, ko es tikko teicu:)

bet visvairāk mani un mūs visus, kas pirmoreiz atbrauc uz šo mazo mazo valstiņu Izraelu, satriec dabiņa. klimats. apkārtne. divdesmit minūšu brauciens un to no āzijas kontinenta vides esi pārvietojies uz tipisku āfrikas vidi. divdesmit minūšu brauciens un aiz loga jau zib eiropas ainava. pārsteidzoši, pārsteidzoši, bet mazajos 20,770 kvadrātkilometros atrodas visi trīs kontinenti. kalni, tuksneši, zaļās plantācijas and what not!

ai man nāk miegs, tāpēc šeit mans stāstiņš apraujas. pēc tam.