You are currently browsing the monthly archive for Oktobris 2007.
ak tu jeezin! (garumzimes nav uzradusaas) te bija jeezus, seit vins mira, te dziivoja, te svetiija utt. un man jau saak likties,ka jeezus man dziivo kaiminjos.
ES NESPEEJU APTVERT, nespeeju, cik sveeta, cik legendaara (neskan labi bet nezinu kadu piemerotaku vardu ar tadu jegu) sii zeme.
es tikai speeju aptvert, ka te ir neiedomaajams un neaptverams skaistums.
(uz klaviaturas nav garumzimju. ak tu nerazin)
Latvija auksti ko?
Latvija nav redzeti cetrstavigi dzivokli ar liftu un lieeelu balkoniju ko?
Latvija nav palmu ko?
ko ko uzkuko. man ir muldezers uznacis.
tas tadel ka smukaa vieta esmu.
bet es nemaz nezināju, ka ilgstoša un nemainīga piles plakšķēšana uz cilvēka galvas ir nāvējoša.
un ka tā var uztaisīt izlietnē caurumu. ja drausmīgi ilgi un nepārtraucot un nemainot virzienu pil ūdens.
un asfaltā. un spainī. un akmenī. ādā. jebkur.
urbis pile.
man saulē ir zilas acis.
man patiesībā nav laika nekādām blakuslietām. darāmā līdz kaklam un pāri. bet es nekad neklausu, ko man saka apzinīgums un gudrais prātiņš. par vāju.
tāpēc vēl brīdi atpakaļ biju iegrimusi savos melnrakstos. (kādi astoņdemit laikam ir savākušies). drausmīgi interesanti. ne acis atraut. un smieklīgi arī. ik pa laikam paspēju nobrīnīties, vai tiešām es to rakstīju? jā, es to rakstīju.
klausies, kas ir tava mīļummīļākā pasaka? man liekas esmu jau visas iespējāmās pārlasījusi, bet tā arī derīgos literatūras interpretācijai pretstatus nesmu atradusi. whatever. ieguvums no bērnības lasāmvieliņas tomēr nenovērtējams! daudzas pasakas bija jau aizmirsušās, dažas lasot vēljoprojām smeldzās skumīgums, dažas vispār uzdzen smieklu lēkmes.
bet par vienu gan riktīgi nošokējos. par Puškina “Сказка о мертвой царевне и о семи богатырях”. tiešām nekad agrāk nebiju pamanījusi, ka tā ir “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” krieviski folkorizēta. krieviskās noskaņās. sniegbaltīte – carevna. rūķīši – bogatiri. lālāplaģiātisms..
pasakas pasakas bērnības barakas


Viņi teica