sveciens zinību dienā! ĀJNU! beidz ja.

vismīlīgākais (un daudz maz jēdzīgākais) šodien bija mazo pirmklasnieciņu vešana. (es vedu pumpainu puisīti, kurš visu laiku rādīja faku, bet vika veda vienkārši perfektu bumbulīti ar smukām brūnām acīm). un man arī uz brīdi sagribējās būt pirmklasniecei. ar lielu gladiolu doties uz skolu. pirmoreiz. kautrīgi apsēsties blakus vēl svešajam klasesbiedram. slēpties aiz mammas. no lejas skatīties uz lielo divpadsmitklasnieku. un mājās gaida vecmāmiņas un vectētiņi. un mazas dāvaniņas – pildspalviņas un flomasteri. burtnīcas un grāmatas. saldumi. mājās gaida svētki. skolniekam.

[starp citu. atcerējos, ka man nemaz nav bijis 1.klasē 1.septembra]

jā. tas tā ir sākumā. skaisti un mīļi. un tad vēl divpadsmit gadi.

nujau tikai viens. ātrāk! ātrāk gribas prom. no skolas. no klasesbiedriem. (jo ilgāk es ar viņiem kopā uzturos jo vairāk es saprotu ka viņus nevaru ciest) tas nav forši. bet var jau būt ka vaina ir manī.. bet, klasesbiedri, es jūs nemīlu. un jūs man bojājat garstāvokli.

kā ir nākt uz skolu, uz 1.septembri pēdējoreiz? nekā. (diezgan kaitinoši.)

janu vienīgi man patīk ka ir pienācīgs iemesls sapucētis:)

PS vasara bija tik skaista. akdievs skaista. un nu viņa atkal aiziet.