You are currently browsing the monthly archive for Septembris, 2007.
nudien smieklīgi.
citēju, ko mums skolā politikas stundās stāsta: ” (..) Kambodžā 2 miljonus iedzīvotāju (no četriem) nogalināja. (..) pēc tam viņiem palika žēl lodes un viņi cilvēkus vienkārši nosita. šajā ziņā hitlers bija humānāks. viņš izmantoja gāzes kameras.“
es nopirku diezgan padārgu, garlaicīgu žurnālu, kuram ir drausmīgi skaists vāks.
es turpinu pakļauties vienam noteikumam. un man tas sagādā prieku.
man ir krēmaina torte un pilna kaste ar šokolādes konfektēm. es daudz ēdu.
griežu uz visām pusēm un turpinu redzēt, cik man skaists pulkstenis, aizeju uz veikalu un iesmaržinos ar mīļajām hypnose (es neesmu bomze, es viņas nevaru pirkt, jo klasesbiedrenei tādas ir. es taču nevaru smaržot tāpat! vēl jo vairāk man ir burvīgs vaniļas parfīms) , un es visu laiku sev atgādinu, ka baigi labi šodien noskrēju krosu, ieintriģēju ar to, ka mani vēl gaida vismaz trīs dāvanas UN TĀDĀ GARĀ.
bet vari necensties. tas garastāvoklis tāpat neklausa! neklausa un viss, ne pavisam. viņš iespītējas un smagi klusē.
smagi kā svins.
(cik smags ir cilvēks, tādā vieglā rītā* es katru rītu saku)
* protams, ka O. Vācietis
es tā raudu. tā raudu. akdievs tās asaras nav valdāmas!
no laimes. no laimes beidzot no laimes! sajūsmas. un visu šo jūtu pārplūduma.
tik daudz skaistu lietu divās dienās. divās īsās dienās. es esmu tik saviļņota! pašai neticās, ka tas liek man raudāt.
es nezinu bet.. man liekas es esmu laimīga. vismaz šovakar.
õ. es vēljoprojām pārdzīvoju triecienu, ka es nedabūju dzirdēt Paula Bankovska sarunas ar māksliniekiem (teātra festivāla Homo Novus ietvaros). Paula Bankovska, akdievs Paula Bankovska!! cik ļoti bēdīgi. tik drausmīgi es gribētu redzēt/dzirdēt/just/ kāds gan viņš ir dzīvē? tāds pats kā savās grāmatās?
(šī iespēja man gāja garām, jo:
festivāls kā man šķiet ir/bija daudz par maz reklamēts; es pirmoreiz dzirdu par teātra festivālu; avīze rītdiena pie manis nonāca tikai svētdien; man neviens neko nepastāstīja; es pārāk maz interesējos par kultūru)
tā lūk. lūk tā.
(un ivo man nenes dzelzs vilka autogrāfu!)
nu nekas. nekas nu.
ēdu rūgtus ābolus un izbaudu, ka šodien man pēdējoreiz saldie 16.
ārprāts! (visus savus ierakstus man gribas sākt ar vārdu ārprāts)
es sāku ticēt ka man iet labi. GĀŠ. baigi labi!
kuram dzejniekam ir skaisti dzejoļi par bērnību? iespējams es slikti meklēju, bet O.Vācietim ļoti maz atradu.
(..) attaisi pusnaktī vaļā man durvis,
kuras – ej nu sazini, kad, -
bērnībā veda.
tu mani pazīsi –
es būšu kedās.
/O. Vācietis/
(bet ja kas, kedukults man ir beidzies.)
mana bērnība ir pagājusi un tagad es to skaidri apjaušu. man drīz būs dzimšanasdiena. pēkšņi es viņu ļoti gaidu. (parasti visas savas dzimšanasdienas es ļoti gaidu/gaidīju, bet vēl vakar, savu 17to – negaidīju).
viss. es vairs nevaru. es atzīstos – man gribas naivi ņaudēt, tāpat kā katru brīvu brīdi ņaud mana draudzene: “kā es gribētu atkal būt maza!”. tika ne gluži atkal. ES gribētu vienkārši pagriezt atpakaļ laiku. uz pašu pašu pašu bērnību. mazo mazo.
jā es zinu. gandrīz visi mēs gribētu.
mazie pīteri. peni.
lidojam atpakaļ? to the neverland!
jājā.. pamāj ar roku uz atvadām un skaties uz svešo cilvēciņu albuma fotogrāfijā. tas biji tu.
tā biju es.
es esmu apjukusi. nedaudz.
sveciens zinību dienā! ĀJNU! beidz ja.
vismīlīgākais (un daudz maz jēdzīgākais) šodien bija mazo pirmklasnieciņu vešana. (es vedu pumpainu puisīti, kurš visu laiku rādīja faku, bet vika veda vienkārši perfektu bumbulīti ar smukām brūnām acīm). un man arī uz brīdi sagribējās būt pirmklasniecei. ar lielu gladiolu doties uz skolu. pirmoreiz. kautrīgi apsēsties blakus vēl svešajam klasesbiedram. slēpties aiz mammas. no lejas skatīties uz lielo divpadsmitklasnieku. un mājās gaida vecmāmiņas un vectētiņi. un mazas dāvaniņas – pildspalviņas un flomasteri. burtnīcas un grāmatas. saldumi. mājās gaida svētki. skolniekam.
[starp citu. atcerējos, ka man nemaz nav bijis 1.klasē 1.septembra]
jā. tas tā ir sākumā. skaisti un mīļi. un tad vēl divpadsmit gadi.
nujau tikai viens. ātrāk! ātrāk gribas prom. no skolas. no klasesbiedriem. (jo ilgāk es ar viņiem kopā uzturos jo vairāk es saprotu ka viņus nevaru ciest) tas nav forši. bet var jau būt ka vaina ir manī.. bet, klasesbiedri, es jūs nemīlu. un jūs man bojājat garstāvokli.
kā ir nākt uz skolu, uz 1.septembri pēdējoreiz? nekā. (diezgan kaitinoši.)
janu vienīgi man patīk ka ir pienācīgs iemesls sapucētis:)
PS vasara bija tik skaista. akdievs skaista. un nu viņa atkal aiziet.
Viņi teica