sav(ā)vaļā

izbaudu, ka vēljopojām pietrūkst laika.

izbaudu, cik brīnišķīgi dzīvot bez datora.

izbaudu, ka atkal uz brīdi esmu bezdarbniecīte.

izbaudu, ka laiciņš tik ilgi turās saulains.

izbaudu, cik ļoti mīlu viļņus.

izbaudu, cik ļoti mīlu daudzko.

izbaudu, cik skaisti man iet.

baudu un izbaudu.

un tādā garā.

ceru, ka jums arī bumbulīši iet tikpat burvīgi.

cilvēcība.

kad mēs braucām caur saldu, pamanījāmies kaut ko pamuldēt par lauķiem un pāķiskumu. tiešām neatceros, par ko tieši mēs viņus apcēlām. nu nē. ne jau gluži apcēlām. tas nebija tā ļauni domāts. bet nu vienalga.

jau pēc cik? kādām varbūt piecām minūtēm mums (diemžēl) bija iespēja pārliecināties par viņu cilvēcību. pretimnākšanu. mīļie lauķi ir tik vienkārši un cilvēcīgi, ka nenoraugās un nepabrauc garām citu nelaimītei. nedomājot dodas palīgā.

godavārds, kaut ko tādu nudien nevar sagaidīt no rīdziniekiem (kas spēj ne tikai vienaldzīgi paiet garām pēdējos spēkus zaudējušai, pakritušai vecai tantiņai, bet arī stāvēt blakus un ignorēt viņu, garlaikoti lūkojoties, vai nebrauc beidzot autobuss).

starp citu, nesen ziņās dzirdēju, ka bieži vien cilvēki vienaldzīgi paejot garām arī slīkstošam cilvēkam.

dzīvās šausmas.