gribēju jau visiem piedāvāt izcelties ar īpašajiem simboliem, kas iedeguši (man nekā oriģināla – trīsjoslains kaķa skrāpējums un ^ no vasarsandalēm), bet laiks paņem un sabojājas tik auksts, ka šķiet – brūnums nosalst nost.

bet aizvakar, aizaizvakar, aizaizaizvakar (..) smiltis bija tik karstas, ka pēdas dega.

akdievs cik ļoti es mīlu staigāt ar basām kājām. žik rokā brīvi lidinās sandales, žik melnās pēdas brīvi lidinās pa zemi. un asfaltam arī nav ne vainas. tikai cilvēki ļoti konfuzēti (nozīme – kā no vārda confused). jā es zinu, ka urļuki tur spļauj un baktērijas, bet man ir ziepes un es dievinu staigāt ar basām kājām.

rīga, pierīga, aizrīga, tuvurīga, netālurīga. gan ūdens, gan zaļiedraugi, gan svaigumiņš, gan gan. bet tomēr vaine dažreiz mācās virsū doma pēc laukiem..

ā un ziniet es esmu pilnīgi PAR aizliegumu sēdēt rīgas parku zālājos. redzēju, kā izkatījās no rīta piekanāla zālājs, pēc tiem, kas vienkārši atpūtās zālītē. rukruk.