You are currently browsing the monthly archive for Aprīlis 2007.
klausos simbel pievienoto latviešu dziesmu. saule pērkons daugava. atceros laiku, kad dziedāju/imitēju dziedāšanu korī. atceros, cik skaisti no malas izklausījās vidusskolas koris. atceros, cik sajūsminātas bija meitenes, kuras piedalījās dziesmu svētkos. atceros, kā es to nespēju saprast. nedaudz pie sevis smīkņāju.
bet tagad, man šķiet, es saprotu.
dēm. kāpēc es nemāku dziedāt un man nav skaista balss?
“if you are shy, you can even not to try to be outgoing. you will collapse.
and if you are outgoing, you can even not to try to be shy. you will collapse.
it’s our temperament. and we can’t change it.”
vai patiešām Holandē ir pieņemts dāvināt četras tulpes?
nē. neviens nezin.
(šim ierakstam vajadzēja būt ierakstītam vakar, jo virskrakstam bija jābūt: labākais, ko šodien redzēju)
bet tātad. no visa vakar redzētā visvairāk mani iepriecināja .. sētnieku grupējums. cilvēciņi dzeltenās atstarojošajās vestēs. diezgan lielā platībā. jo tieši viņi atsedza mīļo skaisto zaļo zāli. tieši viņi savāca tos drausmīgos mēslus. tieši pateicoties viņiem mani un mūs tur prieccēs ZAĻA zāle. (diemžēl šaubos, vai ilgi..)
tāpēc lūdzu lūdzu visus, kas manī un zālē ieklausās – aiziet līdz miskastei. aiziet vienmēr.
(pēdējā laikā manī ir pamodies kaut kas zaļš. vienkārši ļoti mīlu zāli)
tas ir jauns entertainment.
es protams saprotu, ka tas, ko es te pastāstīšu tevī neiedvesīs pilnīgi neko, lielākais – varbūt nedaudz šokēs, tomēr man nav video. diemžēl. es pat nezinu, kā to īsti sauc. ja zinātu, gan jau noteikti varētu kādu ilustrāciju internetā atrast. bet nezinu. jā. tāpēc šī informācija ir nepilnvērtīga..
bet tā, kā man pilnīgi neciešas dalīties redzētajā (ne jau dzīvē, protams) šī informācija ir tāda:
viņi gūst baudu, šūpojoties gaisā, nelielā augstumā no zemes, piesieti pie virvītes, kuras āķīši ir aizāķēti aiz muguras ādas.
koncentrējieties. iedomājieties cilvēku, kura mugurā iedur vairākus tādus kā makšķerēšanas āķīšus. tad virvi ceļ augšā. un iešūpina. cilvēks karājas savā ĀDĀ.
es to redzēju. video. ziniet.. iespaidīgi. grūti noskatīties.
viņi nav mazohisti. bet viņiem patīk. bet.. tad varbūt tomēr viņi ir mazohisti?!
Papildinājums: paldies raim2s. te būs bilde.
negribas domāt. ne-par-ko. nemaz negribas.
pārāk sarežģīti un apgrūtinoši.
acu priekšā ir tikai viena vienīga zaļumzaļa zāle. ar karstas vasaras smaržu. un ļoti piestāv kāda million dead dziesma. nevaru izšķirties starp smiling at strangers on trains un i am the party. cik perfekti. ja piezīmē vēl šādastādas mīļas kontūras.
“Dienas aizkari “Karīna”. Pavasarīgas krāsas un košs retro”, tā man saka klēpī sēdošais katalogs. viņam ir slidīgas lapas. man ir kāda neārstējama slimība – lapu ņurcīšana. bet es to cenšos rūpīgi slēpt. šķiet neizdodas.
bet nenovērsīšos no sava mērķa. mans mērķis ir nolādēt riteņu zagļus. maniem draugiem (anybody who rides a bike is a friend of mine (jupjup arī ērlenns lū)) zog riteņus. es ļoti ļoti jūtu līdzi. klausieties:
riteņa zagļi atnāca šo sestdien. plkst. 12.15. kad es sēdēju 211. kabinetā, kopā ar saviem klasesbiedriņiem. ilze arī sēdēja. viņa nenojauta, ka tieši tobrīd kāds preteklīgs večuks zog viņas, tikko 15.martā dāvināto, riteni. arī es nenojautu. arī pārējie divi nozagto riteņu īpašnieki nenojauta. neviens nenojauta. pēc tam ilze varēja cītīgi aplūkot šī preteklīgā večuka darbību uz skolas kameras nofilmētā video.
tikai šodien uzzinot par bēdīgo notikumu, nolēmu pielikt riteni skolas otrā pusē. iekšpagalmā. jutos satriekta līdz sirds dziļumiem. ne uz brīdi mani neatstāja šī šausminošā doma, ka mans ritenis ir bīstamā zonā. blakus manam ritenim atradās vēl četri riteņi.
ap plkst. 14.15 mani šokēja ziņa, ka ievas ritenis arī ir nozagts. piedodiet, bet man uz mēles bija tikai mulss zajebisj (jā ļoti neglīts vārds)
ievas un otra nozagtā riteņa īpašnieka ritenis, stāvēja tieši turpat, kur mans. tagad tur bija palikuši tikai trīs riteņi. paldiesdievam arī mans.
tātad, summējot šis pretīgais riteņu zaglis, uzdarbojoties mūsu skolā, ir dabūjis piecus riteņus.
jūs nevarat ne iedomāties, cik ļoti ļoti laimīga es biju, kad man BIJA mans mīļais ritenis, ar kuru braukt mājās. riteni, es tevi mīlu!
“Kādi mēs gan esam bērni! Kā var ilgoties pēc viena vienīga acu skatiena! Kādi mēs gan esam bērni! (..) Mīļais! Es mokos neziņā, un mani mierina tikai doma: varbūt viņa paskatījās atpakaļ uz mani! Varbūt!”
lai gan tieši šobrīd, šī teikuma rakstīšanas brīdī, mani nomoka un nospiež un visvisādi nomāc citas domas, augšācitētais fragments no J.V. Gētes romāna man vienmēr, vienmēr ir bijis mīļš.
ēdu saldejumu. dzirdu, kā televizors monotoni vervelē. uzkrītoši daudz reizes minot vārdu lieldienas.
pareizi. atceros, ka šodiena tā saucas.
kas man ir lieldienas? šodiena?
(pauzīte)
nekas. -
ieejot draugos, neliela kaudzīte ar bezjēdzīgajām vēstulītēm.
olas es ēdu vakar.
šūpoties gan man patīk. bet šūpoļu nav. tāpēc šodien šūpojos krēslā.
zaķīša ņurcīšana arī ir ikdienišķa. jo mans zaķītis ir kaķa izskatā.
ja nu vienīgi sakritības dēļ nācās šodien kārtīgi izzināt olas uzbūvi – kā šķiļas putni. teorētiski, protams.
you see. lieldieniski līdz galējībai.
apēdu saldējumu.
es nezinu. varbūt pēc tam (lietojot naivo un šķiet sen jau vairs neiederīgo teicienu – kad būšu liela) es svinēšu šo (paskatos kalendārī) astoto aprīli, līdz nelabumam. savākšu mīļus cilvēkus, iedošu pa ritenim un vedīšu uz trusīšu apdzīvotu pļavu, pie koka šūpolēm un vistu kūts.
–
kāds man jautāja, kā lv svin lieldienas un es īpaši neaizdomājos, atcerējos, kādu lieldienu reklāmiņu un teicu, ka lieldienās cilvēki dara visai bezjēdzīgas lietas.viņš teica: tātad tu netici dievam.
kā? gribat man ieskaidrot, ka lieldienas svin tikai dievticīgie?
bet tu?
jā, tieši tā ir tā filma, kādu gribējās jau sen noskatīties.
kaut ko skaistu un sirdi plosošu.
kaut ko, par ko ir vērts paraudāt.
kaut ko, par ko paraudāt gribas vēl ilgi. kaut ko iespaidu atstājošu.
noteikti iesaku visiem. visiem, kam apnikušas bezjēdzīgas šausmenes un stulbas komēdijas. tiem, kuriem gribas kaut ko nopietnu. īstu.
Viņi teica