“jebkurā gadījumā bija tikai viens tunelis, tumšs un vientulīgs: mans.”

(tas ir kulminācijas citāts. grāmatas nosaukuma attaisnotājs. tāpēc dāvinu viņam pirmo rindiņu)

visvairāk mani satrauca dīvainā sajūta, kas uzmācās, lasot galvenā varoņa Kastela domas/spriedumus/secinājumus/rīcību – likās, ka tā tik ļoti atbilda manējai.

tomēr pēc laika pārskrienot rindiņām vēlreiz, pārņem vēl dīvaināka sajūta. saprotu – es gan gluži tā nedarītu/nedomāju, tomēr apziņa, ka Kastelo ir līdzīgs man – nav mazinājusies. dīvaini.

te būs citēti man tuvākie gabaliņi no grāmatas paša sākuma, kas man likās tik ļoti ļoti mani:

“(..) neskaitāmas reizes līdz pēdējam sīkumam biju izsvēris un izplānojis savu rīcību tam liktenīgajam gadījumam, ja viņu satiktu. (..) šajos iztēlotajos randiņos biju izanalizējis vidažādākās varbūtības.(…) “

“(..) varēja gadīties, ka viņai būtu draugs kurš ir arī mans draugs. (..) Bikluma nepatīkamā gaismekļa apžilbināts, es metos šīs iespējas apskāvienos. Vienkārša iepazīstināšana! Cik viegli viss pārvērtās! Cik mīļi! Apžilbums kādu brīdi traucēja pamanīt šīs domas nejēdzību.(..)”

” (..) man ir svarīgi apliecināt, ka šo variantu neatmetu tā neprātības dēļ (..). Patiesi, kāds varētu nodomāt, ka nav prāta darbs pieļaut tik niecīgu varbūtību (..) bet tā varētu šķist tikai seklam prātam un nevis tādam, kas radis iedziļināties cilvēku problēmās (..)”

“(..) vajadzēja vien paļauties uz pašu nedrošāko varbūtību(..)”

aktudieviņ es varētu citēt tā bezgalīgi. nē, bezgalīgi, protams, nē – bet visas 169 lappuses gan.

jo īpaši ceturtā, piektā un sestā nodaļa. man vismīļākās.