You are currently browsing the monthly archive for Marts 2007.
no manis var dzirdēt nākam visdažādākās un neordinārākās skaņas. es to nespēju izturēt. es to NESPĒJU! pārlasu ŠO TE vēlreiz un vēlreiz vēlreiz un vēlreiz un doma ka manis tur NEbūs dara mani pilnīgi traku..
es pārvaru sevi un aiztaisu šo logu ciet. un cenšos nedomāt. aizmirst.
novērst domas. domas. novērst nost. uz.. uz franču glezniecību!
tātad franču glezniecība. 20.gs. sākumā. fovisma skats.
klausietes, vai nu es pilnīgi un galīgi neko nesaprotu mākslā, vai nu arī kāds mans un noteikti arī tavs darbs mierīgi varētu stāvet līdzās Bordo Mākslas muzeja kolekcijas darbiem.
šis nav mans bumbulītis. bet viņš arī pavisam noteikti ir bumbulītis.(neviens kaķis mani tik ļoti nekad nav ierīvējis/ieņurrājis/ieglaudis/pieglaudies)
tāpēc tik stulbi smaidu.
kā man patīk, kad man kāds zvana un, atverot mobilo, redzu nepazīstamu ciparu kombināciju – numuru, kurš nav manā telefonugramatā. pat dažbrīd tāds neliels satraukums – esmu jau paspējusi izdomāt simt un vienu burvīgu zvanītāju.
es lasu svešus žurnālus.
tā es uzzinu, ka ir cilvēki, kas sarunājas ar žurnāliem. glancētām papīra lapām.
patiesībā nebūtu koreki teikt – cilvēki. es tikai zinu, ka viens cilvēks tā dara. uzzināju. ieraudzīju. smējos.
piemērs:
žurnālā ievietots raksts. citēju dažus vārds, kas izskaidro kādas rinkopas (ar kuru cilvēks sarunājās, precīzāk, sarakstījās) jēgu: “un (..) kauns nezināt tādu grupu kā (…)”
klāt ar roku šis cilvēks bija pierakstījis: nu ko lai saka?! tiešām kauns!
un tādā garā var atrast daudzās lappusēs rakstītus komentārus.
viņš pienāca man klāt un teica: Zdrastvujtje!
es apmulsusi skatījos un centos saskatīt šajā cilvēkā kāda pazīstamā vaibstus.
viņš pacietīgi gaidīja manu atbildi.
kad jau pār manām lūpām bija nobriedis nākt kāds tā jauki uzdots jautājums no sērijas vai esam pazīstami/kas jūs esat/es jūs neatceros, viņš ar tikpat lielu aizrautību/prieku balsī teica: Sveiki!
Smaidot atbildēju arī sveiki un gaidīju, ieintriģēta, ko viņš man sāks stāstīt.
Vēl vairāk apmulsu, kad sagaidījis manu atbildi/sveicienu, viņš priecīgs aizgriezās un devās prom.
Stāvēju. Un nekādi nevarēju saprast: wtf?
Dodoties tālāk, pamanīju, ka vēl kāds vīrietis bija piegājis pie meitenēm un teica Zdravsvujte
“jebkurā gadījumā bija tikai viens tunelis, tumšs un vientulīgs: mans.”
(tas ir kulminācijas citāts. grāmatas nosaukuma attaisnotājs. tāpēc dāvinu viņam pirmo rindiņu)
visvairāk mani satrauca dīvainā sajūta, kas uzmācās, lasot galvenā varoņa Kastela domas/spriedumus/secinājumus/rīcību – likās, ka tā tik ļoti atbilda manējai.
tomēr pēc laika pārskrienot rindiņām vēlreiz, pārņem vēl dīvaināka sajūta. saprotu – es gan gluži tā nedarītu/nedomāju, tomēr apziņa, ka Kastelo ir līdzīgs man – nav mazinājusies. dīvaini.
te būs citēti man tuvākie gabaliņi no grāmatas paša sākuma, kas man likās tik ļoti ļoti mani:
“(..) neskaitāmas reizes līdz pēdējam sīkumam biju izsvēris un izplānojis savu rīcību tam liktenīgajam gadījumam, ja viņu satiktu. (..) šajos iztēlotajos randiņos biju izanalizējis vidažādākās varbūtības.(…) “
“(..) varēja gadīties, ka viņai būtu draugs kurš ir arī mans draugs. (..) Bikluma nepatīkamā gaismekļa apžilbināts, es metos šīs iespējas apskāvienos. Vienkārša iepazīstināšana! Cik viegli viss pārvērtās! Cik mīļi! Apžilbums kādu brīdi traucēja pamanīt šīs domas nejēdzību.(..)”
” (..) man ir svarīgi apliecināt, ka šo variantu neatmetu tā neprātības dēļ (..). Patiesi, kāds varētu nodomāt, ka nav prāta darbs pieļaut tik niecīgu varbūtību (..) bet tā varētu šķist tikai seklam prātam un nevis tādam, kas radis iedziļināties cilvēku problēmās (..)”
“(..) vajadzēja vien paļauties uz pašu nedrošāko varbūtību(..)”
aktudieviņ es varētu citēt tā bezgalīgi. nē, bezgalīgi, protams, nē – bet visas 169 lappuses gan.
jo īpaši ceturtā, piektā un sestā nodaļa. man vismīļākās.
meklēju dzejoli angļu valodai un vienu lielisku atradu:
Christopher Logue
The Ass’s song
In a nearby town
There lived an Ass,
Who in this life -
As all good Asses do -
Served his Master
Faithfully and true.
When this Ass died
And fled above,
For his reward -
That all good Asses have -
The Master made
From his loyal hide
A whip with which
His successor was lashed.
In a nearby town
His successor is lashed.
smējos.
nu jā, piedodiet, vārds Ass man nesaistās ar ēzeli.
beidzot noskatījos filmu “Amelie”. tas ir mans jaunais sajūsmas objekts. uz kādu laiku.
kas tieši mani tik šausmīgi sajūsmināja?
naivums, mākslinieciskums, ideja, radošums (no vārda radošs), asprātība, neparasta, interesantais, kaut kur varbūt nedaudz līdzības (ar sevi) saskatīšana, Odrijas Tatū lieliskā aktierspēle, Mathieu Kassovitz lieliskā aktierspēle, ideālisms, happiness, sarkanu kedu parādīšanās:) un tādā garā.
katru rītu braucu garām mīlummīlīgai reklāmai.
tur ir redzams, krēslā sēdošs, sīpolveidīgs čubriks ar kedām. blakus novilkta bultiņa un drukātiem burtiem rakstīts:ŠIS IR SLINKUMS
vakar no rīta es vēl teicu: es neatceros, kad pēdējoreiz dzēru kolu.
ne jau tāpēc, ka esmu šausmīgas apņēmības pilna par veselīgu uzturu. (bet gribētu gan..)
kaut kādu, nevaru pateikt kādu, laiku atpakaļ es samazīnāju kolas dzeršanas biežumu. laikam vienkārši negadījās dzert kolu. lūk. un pēc tam jau vairs nemaz negribējās. dzert kaut ko .. melnu..
tomēr vakar es dzēru kolu. ja jau par brīvu.. otrreiz stendam ar bundžām garām nevarēju paiet un roka pēc tās pasniedzās. reflekss. nepaklausīga roka.
citi cilvēki nāca klāt stendam un ar drebošām rokām (īsti nepārliecināti, ka par brīvu), zaglīgām kustībām grāba pēc iespējas vairāk bundžu. cik vien var aizstiept.
bezgaļi.
es viņus attaisnotu, ja tā būtu šokolāde. jo tā būtu es. tā bezgale.
Viņi teica