You are currently browsing the monthly archive for Februāris 2007.
klausieties: pa vakardienu un šodienu esmu jau uzrakstījus četrus rakstus. un noglabājusi kā melnrakstus. es nezinu, kāpēc viņus nepublicēju.
es rakstīju par cilvēka sašķīšanu zem lokomotīves, nesen iegūto apņemšanos vilkt zābakus, dejošanu (vai tu māki dejot? nevis raustīties, bet dejot?), sildīšanos ar konjaku, cilvēku dīvainajām sarunām/uzskatiem, ģitāras skaņas dievināšanas zušanu spēlējot ne to, sniega kušanu, pavasara gaidīšnu, skaistumu reitera namā un vēl par visu ko.
šajā rakstā es ievietošu vienu fotogrāfiju. jo pēdējā laikā ir laiks padarboties ar fotošopu, tāpēc nereti atrodu vecas, jaukas bildes.
šī ir no vasaras.
man šausmīgi patīk. jo īpaši mākonis. mīlīgais dūnu mākonis.
skanēja uzreiz TRĪS elektriskās ģitāras. un bungas.
es domāju es nomiršu no sajūsmas.
bet (piedošanu) vokāls visu tik ļoti izjauca. degradēja.
un es nenomiru no sajūsmas.
gadījās redzēt dažus video, kuros biju iemaldījusies arī es.
es konstatēju, ka man GALĪGI un pilnīgi nepiestāv melna krāsa. bļin nu. kāpēc neviens man neteica??
tātad. šis ieraksts būs pilnībā veltīts izrādei “Artis klusē. Alise klusē”. jo es esmu pārāk sajūsmā, lai klusētu.
pirmkārt jau vieta izrādei tika izvēlēta ļoti veiksmīga. klubs Depo. kaut gan vietai jau laikam nav lielas nozīmes. nē, tomēr IR gan. protams, ka ir!
otrkārt, aktieri. Ance Priede un Miķelis Žideļūns. manuprāt, ļoti talantīgi un atbilstoši lomām. man ĻOOTI patika, kā viņi tēloja. sēdēju pašā priekšā (jess tiku aplieta ar ūdeni:) un likās, ka viņi spēlē speciāli man.
spēcīgs efekts vienubrīd bija arī tumsa. pilnīga tumsa. un aktieru sasaukšanās no dažādām pusēm – lieliska meža imitācija.
lūk tā. nujā. izņemot slavināšanu (ar visdažādākajiem vārdiem – lielisks, jauks, superīgs, burvīgs utt.) pat īsti nezinu, ko vēl teikt..
lai es taču vienreiz atmostos!
attopos nu!
un paskatos uz apkārtesošo/notiekušo ar veselu saprātu
fakjū. (to es veltu sev)
(ne velti es sevi lamāju par idioti. iespējams kaut kas no tā manī pēdējā laikā arvien biežāk sāk parādīties)
klausieties.
es, mega sporta fane (pēdiņās, protams), zinu, kas ir ledus spīdvejs.
mjā mana humora izjūta laikam ir melna, tāpēc man uznāca kārtējā smieklu lēkme, kad viens no viņiem riktīgi žāvās.
es zinu. nav smieklīgi.
bet es smējos arī , kad, šī talantīgā un sportiskā būtne es, pati žāvās. gan slēpojot. ziniet, ja viena kāja/slēpe krustām aizķeras aiz otras un vēl abi gali ieduras sniegā, tad .. piecelties ir gandrīz neiespējami. no malas tas laikam bija smieklīgāk. (jess tas bija mans mērķis – radīt sportiskās priekšstatu)
ķīmijā bija tik garlaicīgi, ka es nezināju, uz ko lai novērš savas domas.
tad es pēkšņi atcerējos par iespaidu, kas radās uz brīdi iekļūstot servisa baltkom telpās. no ārpuses tā pavisam neuzkrītoša ēka, bet iekšpusē.. gribas teikt stulbo naivo salīdziņājumu – “kā filmās”. atcerējos par to kabinetu augšā, uz kuru viena pati es ceļu noteikti neatrastu (haahaa atcerējos kā apmaldījos Ermitāžā). bet tātad kabinets. ar stiklojumu un mutes atkāršanās vērto skatu aiz tā. patiesībā tie bija vienkārši logi sienas garumā. logi uz VISĀM lejā patiešām plašajām (vārda vistiešākajā nozīmē) un fantastisku iespaidu atstājošām telpām.
un tad es iedomājos, ka būtu baigi interesanti, ja skolas kabinetos arī būtu logi sienās otrā pusē. uz gaiteni. vai uz citiem kabinetiem.
kad no rīta pieliek auksto pienu pie lūpām – salst.
ar kedām īstenībā nemaz nesalst.
telpas ir aukstas.
vai riebīgi smacīgas, ar augstu bez gaisa spiedienu.
tik ļoti negribas kāpt ārā no autobusa. no smirdīgā siltā autobusa.
es skrienu, eju cik vien ātri varu, nevaru sagaidīt kad tikšu.. līdz skolai. līdz siltumam.
āda neklausa.
pavasaris arī.
laika trūkumā atradu laiku. lai uzrakstītu. jo šodien taču .. kā izrādās ir astotais februāris. un kā izrādās tieši astotajā februārī, gadu atpakaļ es šeit ierakstīju pirmo rindiņu..
GADS. 365 dienas.
lūk ko es pa šo laiku sadarīju:
Posts: 122
Comments: 267
Tags: 2
.. un biju ļoti ļoti patikami pārsteigta ieraugot… ka dotajā brīdī Latvijas blogu reitingā.. esmu 51ā. priekš manis tas ir daudz. tiešām.
un tāpēc es gribu pateikt lielum lielu paldies TEV. katram, kas tāpat vien, dažreiz vai ik pa laikam palasa. ko ES rakstu.
paldies jums. mīļie. (gribējās jūs(tevi) tā mīļi nosaukt :D)
patiesībā es neesmu idiote.
mans IQ tā saka.
Viņi teica