• es zinu, ir janvāris – ziema. tomēr es nevarēju nepateikt kādu lamu vārdu, ieraudzījusi sniegu. es biju cerējusi uz pavasari. ka viņš atnāks ātrāk. ļoti.
• es jūtos varone. bet es zinu, ka es tāda nebūt neesmu. pie visa vainīga gandarījuma sajūta. par sevi. ka es saņēmos, paņēmu rokās adatu, nenobijos no plūstošas asiņu straumes, kurai nemaz nevajadzēja būt, ja es nebūtu iedomājusies paskatīties, kā man izdodas un izvilkt adatu ārā un palūkoties un padomāt, vai nevajag paņemt resnāku adatu. un izdūru ausī jau ilgi gribēto trešo caurumu. pati. pirmoreiz.
• radio swh rock šodien “tumšajā pusē” izmeklēti mīļas dziesmas. dažas. man.
• es esmu gatava noticēt kādam, kaut kam, vienalga kam – ja viņa, tā neveiksme, kura man šķiet mani ir piemeklējusi, nemaz nav mani piemeklējusi, un man tā tikai šķiet, es noticēšu jeb kam. (par savu mīļāko vēlēšanos/sapni nemaz nerunāju. goda vārds, ja šis sapnis piepildīsies, tad esmu gatava iemīlēt visu pasauli, visus cilvēkus, noticēt pašam jēzum.) pagaidām man nav pienācīgu iemeslu ticēt brīnumiem.