You are currently browsing the monthly archive for Augusts 2006.
arvien vairāk, krasāk, ātrāk samazinās manā apziņā cilvēki. kurus es dēvēju par normāliem/jaukiem/savējiem. vilšanās…
ak dievs, cik debīls cilvēks var būt! cik aprobežots! vēmiens nāk to iedomājoties.
lūdzu neapskatiet manu blogu Internet Explorerā. apskatiet Operā. Firefooxā. vai jebkur citur. saprotiet, Internet Explorerā ir pārāk mazs līdz ar to ne īpaši izskatīgs un uztverams šrifts. ja?
mūsu sētas draugs/ienaidnieks ir.. papagailis. kurš ir izlikts uz balkona. drošvien lai iepriecinātu/pakaitinātu visus šīs un pretējās mājas iedzīvotājus. jo papagaiļi neklusē. šis papagailis atdarina telefona zvanu un durvju zvanu. svilpošanu un čivināšanu. mīlīgi. viņš svilpo skaļāk nekā mūsu tējkanna. bet mūsu tējkanna atrodas virtuvē, uz plīts. bet papagailis atrodas uz pretējās mājas balkona.
(es cenšos mazināt stresu ar domām par papagaili. ar domām par arbūzu. ar domām par grupu Nirvana. ar domām par tējkannu. ar domām par rītdienas sacensībām… ougād nu kādēļ es tā uztraucos? viss būs labi. būs labi. būs labi. neuztraukties. galvenais nomierināties. vēl ir šodiena. turnīrs ir rīt. uzvarēt nav galvenais. es neizgāzīšos. jo viss būs labi. man ies labi. mums visiem ies labi. (…))
nodarbinu domas ar domām, ka varbūt kaut ko izdarīt ar saviem matiem. nokrāsot riktīgi melnus. vai nogriezt TO čolku. vai abus.
bet..
kas mani mudina, nogriezt TO čolku?!
- pārmaiņas matos
- draudzenes teiktais, ka man piestāvetu
- vēlēšanās kaut kā nogriezt matus
- sena vēlēšanāsdabūt TO čolku
- tas, ka man patīk, kā izskatās TĀ čolka
- un tādā garā.
kas mani mudina negriezt TO čolku:
- tas, ka daudzām jau ir TĀ čolka
- tas, ka man var tomēr nepatikt, bet paies laiks, kamēr TĀ čolka ataugs
- nelielas bailes no tā, ka TĀ čolka man būs galīgi garām
- tas, ka nav ne vainas maniem tagadējiem matiem
- un tādā garā.
es tā arī nesapratu. es gribu vai negribu TO čolku?!..
mani kaitina, kad cilvēki ientriģē. un dara to, sākot stāstīt kaut ko ar līdzīgām frāzēm, kā: es vakar darīju kaut ko TIK foršu… vai es izdarīju kaut ko TĀĀDU.. vai … es izdomāju kaut ko svarīgu.. un tādā garā. un tad pēc jautājuma:KO?, šie cilvēki, ar sevi ļoti apmierināti, nosaka: bet es neteikšu ko. ā, kā mani tas tracina. nu nafig tad vispār sāk stāstīt?? (man, protams, atkal ir izdevies iekļūt šādā situācijā..)
tad vēl man vakar ap pusvieniem pa nakti “paveicās”, ka kārtējie piemāvušies idioti zem loga (ja kas es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā un ne jau nu pirmajā stāvā. bet lieta ir tāda, ka, ja ir vaļā logs dzirdamība ir bezmaz vai ideāla. arī augstu. augstākajos stāvos.) klausījās kaut kādu huiņu. vecas krievu dziesmiņas, kuras uzdzied mans vectēvs, kad ir piedzēries. kādos ģimenes svētkos. tad nu man bija jāizvēlas starp vemšanu un nosmakšanu (loga aizvēršanu). es nolēmu censties nevemt un domāt par kaut ko jauku.
nu re man atkal sarakstīts viss sliktais. bet tik slikti nemaz nav. vakarvakars, piemēram, bija baigi foršs. mēs ar draudzeni devāmies riteņbraucienā un uzķerām daudz jautru brīžu. un salikām savā atmiņu krātuvītē.
vēl mani patīkami priecē doma, ka es beidzot, beidzot saņēmos. un pieteicos tenisa sacensībām. uztraukums, protams, jo dienas, jo lielāks. bet.. khm man tas nāk par labu. es tā ceru. :)
pēdējā laikā manī vēl DEG vēlēšanās nopirkt.. kedas. tādas skaistas. melnbaltas. mm.. man tik ļoti patīk kedas.. protams jau gribās tās krutās converse kediņas, bet tā kā esmu bezdarbniece skolniecīte un dzīvoju uz vecāku rēķina, un mana mamma kaut kā nevēlas man pirkt kedas, es tās laikam nedabūšu. un tā kā citas smukas vēl neesmu atradusi drošvien palikšu bez kedām.. :( uzdāviniet man skaistas kedas! :)
ziniet ko? es jums vispār ļoti iesaku braukt/pārvietoties ar riteni. tas ir megaforši. es mīlu (braukt ar) riteni.
just shitting out.
kādēļ man nāk vēmiens? kādēļ man ir nelabi? kādēļ man VISS ir noriebies? kādēļ mani NEKAS un NEVIENS nepriecē? kādēļ es tūlīt, ja nesavaldīšos, sākšu histēriski raudāt? kādēļ VIENMĒR VISS, ko es iedomājos burvīgu, izrādās sūds? kādēļ NEKAD NEKAS jauki ieplānotais man neizdodas? kādēļ man NEKAS neizdodas? kādēļ es baidos? kādēļ es uztraucos un nervozēju par perdelīgas sūdumušas izkārnījuma vērtām lietām? kādēļ man nav talantu? kādēļ es jūtos tik draņķīgi, kā tumšādepresīvārudens/ledusaukstāsziemas pagrimumā? kādēļ mani nekas neuzjautrina? kādēļ es vienmēr prasu pēc pārmaiņām, bet beigās nobīstos, vai arī neesmu ar tām apmierināta? kādēļ es nevaru atrast neko, kas man palīdzētu šobrīd justies labāk? kādēļ man nav īsti vārdos normāli noformulējama iemesla, kā dēļ jūtos ka nejūtos, (kā vien tikai :everything sucks)? kādēļ es sarakstu šos jautājumus, ja neviens uz tiem nevar atbildēt? kādēļ es tik atklāti sarakstu visu, kas man sobrīd galvā? kāpēc es dažreiz esmu (pārāk?!) atklāta? kādēļ es varētu turpināt ar šādiem jautājumiem bezjēdzīgi? kādēļ šie jautājumi ir bezgalīgi?
shit happens.
man ir nedaudz sāpīga rēta uz pieres. un smieklu lēkmes, kad atceros, kā to ieguvu. dauzot gallvu pret parketu? vai atsitoties pret krēsla plastmasas riteņu pamatni?
p.s. nepārproti, es neesmu mazohiste.
laimīgi domāju, ka tūdaļ iekodīšos garšīgajā bulciņā un mutē ietecēs ķiršu ievārījums. tūdaļ arī iekožos. bet mutē neietek ķiršu ievārījums. nekas līdzīgs ķiršiem. un bulciņa nemaz nav salda. nav salda! ta ir ar dzeltenu pildījumu. salipušu. tādā lipīgā masā. tas ir siers. kuru mani zobi sakošļā. siera bulciņa?! nelaimīgi domāju, ka noteikti neesmu kļūdījusies. paņēmu vienu no bulkām virs kurām bija rakstīts: bulciņas ar ķiršiem!! mani apšmauca. un es nedabūju ķiršu bulciņu, bet gan siera bulciņu. par kuru es neesmu sajūsmā.
tad es nolemju kompensēt šo starpgadījumu ar šokolādi. sveiki sveiki, kur tad ir šokolāde? hehei šokolāde šobrīd guļ uz vafeļu tortes, kas atrodas uz automašīnas sēdekļa, apsegta ar avīzi. lai neizkūst. cik mīlīgi. man šodien veicas. (esmu mājās un automašīna atrodas autostāvvietā, kura atrodas desmit minūšu mana spēka patērēšanā turp. un atpakaļ. bet diemžēl man ir gribasspēka trūkums šajā jomā, tāpēc šokolāde turpat vēl dusēs. divas šokolādes. un vafeļu torte.)
tad es nolemju kompensēt šo neveikšanos ar jauno džinsu piemērīšanu. tas man izdodas tīri labi.
pēc tam es cenšos nedomāt. NEKO. pilnīgi neko. noskaņojos bez domām. man ļoti traucē domas, jo es uztraucos par muļķīgām lietām. un nespēju neko izlemt. un tad mokos un domāju un mēģinu kaut ko izlemt, tacu izmisīgi konstatēju, ka es esmu MIS Neizlēmīgā, kas ir ĻOTI neprakstiski un neciešami. tā nu es cīnos ar šo neizlemību (un domāšanu/nervozēšanu par debīlām lietām) un baidos izdarīt nepareizu izvēli. goda vārds šī neizlēmība mani nobeigs. (šī rindkopa nav saistīta ar džinsu mērīšanu un arī ar bulciņu un šokolādi nav saistīta.)
man mācas virsū neliels uztraukums. dziļi ieelpojam. dziļi izelpojam. viss būs labi. rīt es uzzināšu, vai manas ribas ir lēmušas, ka vēlas, lai mani griež un iebīda tās atpakaļ un tādēļ ir izspiedušās/izliekušās/izdeformējušās vēl vairāk.
šobrīd filmā skan šāds teikums:” .. un vēl es sākšu visus vest uz tualeti”. filma par ķīlniekiem. galvenā ķīlniece izvirza prasības.
drīz es iekodīšos sulīgā arbūzā. un no mutes tecēs rožaina sula. vai es daudz ēdu? nujā, es esmu “vēderiņu asociācijas” administratore. kādēļ viss iet uz vēderu, bet no pleciem spiežas ārā kauli? es neesmu resna. arī apaļīga ne.
savai māsai es izsaku lielu pateicību un dodu lielu žetonu. viņa tūdaļ ies pakaļ šokolādēm un vafeļu tortei. viņa ir ne tikai meitene zeltene, bet arī ģēnijs. starp citu.
ups. es tiko nolauzu (lasi: nograuzu) nagu. pretīgi, ne? nesatraucieties tūlīt iešu nogriezīšu. glīti un skaisti. starp citu mani nagi jau bija ataudzēti 2cm gari! un tagad es iešu un griezīšu nost. varone.
nu tad es eju griezt nost nagu(s).
skriet pa lietu. pa stipru lietu. pērkoņa pavadībā. un samirkt tik ļoti. tik ļoti, ka.. jūties kā notekcaurule. smaidot aizsteigties garām sausajiem cilvēkiem ar lietussargiem. un garāmskrienot nedaudz nošļakstīt. ar saviem slapjajiem matiem.
un nedaudz drebot pēc ilgā, slapjā ceļa nokļūt galapunktā. gaisa kondicionieru appūstā vietā. un sākt vēl vairāk drebēt.
un iet pa veikaliem mērīt siltus džemperus. tos kašmira mīkstos. lai sasildītos. un sasildīties.
iziet atkal ārā. pēc tam. un apmierināti pažāvēties saulītē. un pastaigāt pa veco labo bērnības draugu. varavīksni.
šodien es jums pastāstīšu, cik jauka man izdevusies diena. protams ne tuvu ne kaut kāda mana “sapņu” diena, bet mazi mīlīgi prieki veidoja sajūtu, ka šis tas caurmērā ir visai labi.
rīts. parasts rīts. prieki vēl nav sākušies. tad mēs braucām iepirkties. iepirkties! esmu starp visām daudzajām pārējām, ar iepirkšanās slimību saslimušajām (bet protams es esmu savādāka). un tātad.. es ieeju tirdzniecības centrā.. ieeju pirmajā apģērbu veikalā (iztiksim bez veikalu nosaukumiem. neko nereklamēju.) un seit sākas kuliminācija. man veicas. ir t.s. izpārdošana. labās atlaides. bet es izgāju no šī veikala nopirkusi tikai divas maikas. es to izdarīju. jess. esmu varena. un tad es eju nākošajā veikalā (patiesībā mēs. neiepērkos jau viena.) un es jums pastāstīšu, ka tas ir burvīgs veikals. to veikalu es mīlu. tur ir viss. viss, ko man vajag. tieši tāds, kā man vajag. visai pieejams. āāa. dievīgs veikals. tagad es tur būšu pastāvīgais klients. (bet viņiem nav klientu kartes). nu tad es iepirkos un jutos ļoti apmierināta.
tad izrādījās, ka ar to mani prieki vēl nav beigušies. jo kā pa ceļam noskaidrojās, manam tētim šodien ir svētki. tad nu mēs braucam uz staburadzes veikalu. un es dabūju krūzi īstas karstas šokolādes. kuru es mīlu lieki piebilst. nopirkām arī protams torti. (ne manu mīļāko. bet tēta mīļāko. tētim svētki.)
pēc tam mēs braucām mājās. tad es neteikšu, kas mani vēl kā jau vienmēr iepriecināja.
un tagad es pavakariņoju. un palielīšos, ka dzēru ļoti garšīgu vīnu.
šeit es apraujos. tālāk nekas vēl nav noticis.
tā neko. tādi mazi prieciņi. bet mīlīgi. ā vēl es neminēju zefīru šokolādē.
Viņi teica